Vienā pavasara dienā mūsu ciematā sapulcējāmies uz talku, lai sakoptu apkārtni. Es ierados jau no rīta – gribējās ieelpot svaigu gaisu, aprunāties ar ciema ļaudīm un vienlaikus izvārīt talciniekiem zivju zupu.
Tur sastapu vietējo mednieku Pēteri – klusu, skarbu vīru, kurš runā reti, bet vienmēr lietišķi. Stāvējām pie ugunskura: es iemetu tajā pāris zarus, bet viņš turēja rokās desmit olas. Viņš paņēma vienu un lēnām to grozīja rokās. Ola bija pavisam parasta, balta. Es viņam jautāju:
– Vai olas liksi zivju zupā? Viņš iesmējās un atbildēja: – Nē, zemē. Protams, man šķita, ka Pēteris joko. Bet viņš to bija domājis nopietni. Vīrietis iedūra zemē lāpstu, paņēma mitras zemes gabalu ar blīvu māla kārtu un pārklāja ar to olu.
Sanāca biezs kamols – viņa dūres lielumā, ne mazāks. Ugunskurā jau bija izdegušas ogles, karstums bija vienmērīgs, bez liesmas. Pēteris uzlika šo kamolu tur, tieši pa vidu, bet virsū uzbēra ogles. Pēc tam tādos pašos kamolos ielika arī pārējās olas.
Lūk, ko viņš pēc tam pastāstīja:
Vārītas olas ātri bojājas, īpaši karstā laikā. Tās jātur aukstumā, bet ko iesākt, ja tuvumā nav ledusskapja? Jēlas olas dabā glabājas ilgāk, tā nu tas ir. Ja neapstrādātas olas tur prom no saules, tās var nostāvēt pat divas nedēļas, nesabojājoties.
Lasi vēl: Rudens sāksies agrāk nekā ierasts — jau zināms, kad gaidāms straujš atdzišanas periods
Bet kā olas pagatavot, ja dodaties pārgājienā vai ilgstoši veicat meža darbus? Cepšanai taču nepieciešama panna, vārīšanai – katliņš vai plīts, kā arī ūdens, kas ir jāvāra, bet tas ne vienmēr ir viegli, atrodoties dabā.
Bet šī olu pagatavošanas metode neprasa neko, vajag tikai labas ogles un zemi zem kājām. Kamolam jābūt blīvam, biezam, apmēram trīs centimetriem katrā pusē. Pretējā gadījumā ola sadegs vai pārsprāgs no karstuma. Ja kamols ir biezāks, pagatavošana vienkārši prasīs ilgāku laiku.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
